(Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs)




Vēsture

Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bija viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili – Dinaburgu (Daugavpils raj. Naujenes pag.). 1566. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru un ieguva savu ģerboni. 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks pili pilnīgi nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 km no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību. Krievijas cara karavīru būvētais cietoksnis Šuņupes krastā, tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību. Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru.

Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas ekonomika, to pārvaldīja karaļa iecelts vecākais un četri padomnieki.

1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas. Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebsku. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667.gadā, Dinaburga tika atdota Polijai un pārveidota par Latgales administratīvo centru un bīskapu rezidenci. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, te uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.

1772. gadā, pēc Polijas pirmās sadalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu.
 
Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja  par Dvinsku.
Pilsēta ieguva jaunu nosaukumu – Daugavpils Latvijai iegūstot neatkarību.

Tagadne

Daugavpils vēsture nosaka arī pilsētas tagadni. Joprojām pilsētas attīstības nozīmīgākais faktors ir ģeogrāfiskais stāvoklis. Daugavpils ir liels dzelzceļa mezgls, kas veicina arī rūpniecības attīstību. Daugavpilī darbojas vairāki lieli metālapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir pārtikas un vieglā rūpniecība. Aktīvi darbojas vidējā un mazā biznesa sektors.

Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, tā piesaka sevi ar lieliem projektiem nākotnē un lieliem darbiem šodien.

Šodien Daugavpilī  notiek Multifunkcionālās sporta halles būvniecība, gājēju ielas – Rīgas  ielas rekonstrukcija, Dubrovina parka rekonstrukcija,   pilsētā tiek mainīta ūdens un kanalizācijas cauruļu sistēma un modernizētas attīrīšanas iekārtas, darbi tiek veikti Eiropas Kohēzijas fonda projekta „Ūdenssaimniecības attīstība Daugavpilī, II. kārta” ietvaros. Uzņēmums “Daugavpils siltumtīkli” 2008. gadā nomainījis vecās siltumtrases pilsētas centrā.

Palēnām atjaunojas pilsētas pērle – Daugavpils cietoksnis. Pateicoties valsts atbalstam lielākā daļa Cietokšņa ēku tiks rekonstruētas, kur izvietosies Valsts policijas Daugavpils pilsētas un rajona pārvalde un policijas koledža. Tas ļaus attīstīt visa Cietokšņa infrastruktūru. Šis lielais projekts jau izraisījis lielu uzņēmēju interesi. Daugavpils Cietoksnis ieplānots kā liels biznesa, darījumu un tūrisma centrs, jo ar Cietoksni saistītas arī kultūras aktivitātes. Cietoksnis jau ir atdzimis daugavpiliešu sirdīs, jo tā ir iemīļota pastaigu un dažādu pasākumu norises vieta.

Daugavpilī liela uzmanība tiek veltīta skolu modernizācijai. Ik gadu pilsētas skolās notiek lieli remonta darbi, - tiek  mainīti logi un durvis, laboti jumti un izbūvēti jauni ēdināšanas bloki, skolu apkārtnē labiekārto teritorijas un būvē jaunus sporta laukumus. 2008. gadā ekspluatācijā nodota Daugavpils Valsts ģimnāzijas kopmītņu ēka, turpinās rekonstrukcijas darbi Daugavpils Poļu skolā.

Attīstās pilsētas mikrorajoni – uzbūvētas  jaunas dzīvojamās mājas, tirdzniecības centri, ierīkoti jauni bērnu rotaļu laukumi, apstādījumi.

Daugavpilī ir realizēti daudzi nozīmīgi projekti sociālajā jomā. Izveidots Ģimenes atbalsta centrs, grupu dzīvokļi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Aktīvi darbojas Sociālās aprūpes un rehabilitācijas dienas centrs.

Daugavpils sevi piesaka kā tūrisma un kultūras centru. Arī to nosaka pilsētas vēsture. Daugavpilī ir dzimuši un strādājuši izcili kultūras darbinieki – mākslinieks  Marks Rotko, aktieris un režisors Solomons Mihoelss, tango karalis Oskars Stroks un daudzi citi, kuru atstātais mantojums ir ļoti vērtīgs visas pasaules mērogā un ļauj Daugavpilij realizēt lielus projektus.

No sapņa par īstenību pārtop Marka Rotko mākslas centra izveide Daugavpils Cietoksnī. Ar Rotko vārdu Daugavpilī notiek dažādas aktivitātes – izstādes, konferences, akcijas, bet lielākais ir Marka Rotko plenērs, kas tradicionāli notiek septembrī un pulcē māksliniekus no visas pasaules.

Daugavpilieši lepojas arī ar Oskara Stroka atstāto mantojumu. Vairākus gadus, Pilsētas svētku ietvaros, jūnijā notiek Dejas uz ielas, neatkārtojami tango svētki.

Pirms vairākiem gadiem Daugavpils bija pārmaiņu gaidās, šodien šīs pārmaiņas jau notiek.

Sīkāka informācija par pilsētu - http://www.daugavpils.lv